InKa's rokdarbi, hobiji, sajūtas un domas

Kā jau rakstīju iepriekš - laika nedaudz pietrūka, tad nu savu ideju līdz galam realizēju mirkli pēc svētkiem, pusgarie svārki tika pagarināti, kā redzams - bērnam ļoti patīk, lido dažus centimetrus virs zemes :) Bet laikā starp svētkiem svārki tiek aizdoti mammai par pončo:

Līgo diena vēl priekšā, kuru iespējams pavadīsim klusi, bet - man prieks, ka bērniem gan bērnudārzā, gan kolektīvos notiek ielīgošanas pasākumi. Kad uzzināju, ka meitai Knīpās būs ielīgošana un vēlams nākt tautastērpos, atausa atmiņā reiz Musturbaibas adītie sarkanie brunči un pēc tā paša principa realizēts variants mazai līgotājai. Zināju, ka reiz tādus gribēšu savam meitēnam. Tieši nedēļu atpakaļ ieraudzīju piemērota toņa kokvilnu, dažādas efektdzijas man krājumos allaž atrodamas, tik jāizvēlas piemērotākās. Un tā - tapa svārki manai līgotājai. Tiesa - šim adījumam ir tā īpatnība, ka kārtas paliek arvien garākas un garākas, tāpēc pēdējos vakarus adīju līdz 2iem naktī, lai nebūtu jānoraksta ideja uz nepabeigtajiem darbiem. Vainadziņš mums bija krājumā no iepriekšējās vasaras, tikai bildēs acīmredzams, ka nēsātāja pa šo gadu paaugusies (vai varbūt vainadziņš palicis mazāks?)  Meitai visvairāk patika, ka  šie svārki lieliski plīvo griežoties :)  Kopskats ar citiem l...

Karstā vasara (tāpat kā bargā ziema) piespiedusi nēsāt cepures arī tiem, kas to gadiem nav darījis. Draudzenei laukos mati balojot, tad nu uztapināju pārīti cepuru viņai un pie reizes vienu arī savai mazajai - izrādās viņa pamazām aug lielāka pagājušās vasaras cepures knapi der :)) Pirmajai - shēma , otrā - jau agrāk tāda tamborēta . Materiāli - pirmajai Online Java (67%kokvilna, 33%viskoze, 50g/158m); otrajai, trešajai - Camilla (100% kokvilna, 50g/125m)

Kad pabeidzu saulaino tuniku , joka pēc to uzvilka mazā meita, viņai tik ļoti patika, ka sarunājām, no līdzīgas krāsas dzijas (Anchor Magicline, 100% kokvilna, 50g/70m) tādā pašā rakstā uzadīšu arī viņai tādu kā topiņu, tādu kā kleitiņu, kura varēs augt reizē ar viņu. Pareizāk gan būtu teikt - sarauties, jo sākumā būs kleita, bet kad paaugsies varēs valkāt kā topiņu. Sarunāts, tātad jādara. Raksts tāds pats kā manai tunikai, tikai mazāk motīvu, un beigās tomēr nenocietos - traki grūti adīt divus pilnīgi vienādus darbus, mazajai tika citādāka kleitas apakša (raksts aizlienēts no šallapkakles) un piedurknes.

Vasara pilnā sparā, tad nu lai nenobeigtos no karstuma (neciešu, bet lencīštopos uz darbu iet nevaru, un figūra ar' īsti neatļauj) steidzu nobeigt tuniku-džempīti no jau iemēģinātās Tiber (81%viskoze+29% lins, 50g/85m), šoreiz violetas. Tā kā neciešu to sajūtu, kad darbs gatavs un izrādās kaut kas ne tā un tad tas lielais gabals jāārda ārā, lai pārtaisītu, un parasti kaut kas ne tā ir izrādījies pašā sākumā - apakšā, bet fušieri redz tik kad tikts līdz augšai, tad nu jau pārliecināti adu sev tikai no augšas. 1) uzreiz var piemērīt augšu un redzēt, vai ir ok, vai jāsāk no jauna, 2) garumu var variēt atkarībā no dzijas daudzuma :)) 3) ļoti ērti variēt arī platumu. Kad iecerēju darbu, acu priekšā bija ceriņi. Uz 1.jūniju pabeidzu pirmo variantu:  Meitas komentārs - Forši!, bet nostaigāju vienu dienu, tunika tā forši pastiepās, ka priekš vilkšanas uz darbu kakla izgriezums kļuva par lielu :)) Un te parādījās 4. priekšrocība adīšanai no augšas. Dzija tika iztērēta līdz pēdējam galiņa...

Sākotnējā iecere - tikai piezīmes par maniem rokdarbiem. Bet šoreiz nedaudz atkāpšos, jo beidzot aizbraucām uz Babītes rododendriem, nu kur es biju citus gadus! Iedomāties nevarēju, ka to ir tik daudz, priežu mežā. Sākumā noklīdām no galvenās takas, lēnā garā klīdām, izbaudot katru ziedu, bet kad acīm pavērās centrālie apstādījumi  - to nevar izstāstīt, tas ir jāredz. Tāpēc arī šeit dažas bildes, kur acis priecēt.